Savienojums ir ierīce, ko izmanto, lai savienotu divus vai vairākus objektus vai caurules, kas darbojas, pamatojoties uz fizikāliem un mehāniskiem principiem.
Parasti savienojumi cieši saista divas savienojošās daļas, izmantojot berzi, bloķēšanas spēku vai saspiešanas spēku. Piemēram, vītņotie savienojumi izmanto vītņu savstarpēju bloķēšanu, lai pievilktu divas daļas ar rotāciju, tādējādi panākot savienojumu. Pievilkšanas laikā berze starp vītnēm novērš relatīvu slīdēšanu, saglabājot savienojuma stabilitāti.
Savienojumiem, kuriem nepieciešams blīvējums, piemēram, cauruļu veidgabaliem, parasti izmanto blīves vai hermētiķus, lai novērstu šķidruma noplūdi. Pievelkot, blīve saspiežas starp abām daļām, veidojot blīvējuma virsmu, kas bloķē šķidruma pāreju. Tikmēr hermētiķis savienojuma vietā veido nepārtrauktu blīvējuma slāni, līdzīgi novēršot noplūdi.
Turklāt noteiktiem specializētiem savienojumiem tiek izmantotas unikālas savienojuma metodes, piemēram, bajonetes savienojumi vai spraudsavienojumi{0}}. Bajonetes savienojumi izmanto bajonetes elastīgo deformāciju, lai nodrošinātu ātru montāžu un demontāžu, ko parasti izmanto lietojumos, kuros nepieciešama bieža pievienošana un atvienošana. Savienojuma-ieslēgšana ietver viena komponenta ievietošanu slotā citā, nostiprinot to ar berzi vai citiem līdzekļiem. Šī vienkāršā un ērtā metode ir piemērota lietojumiem, kas prasa ātru savienojumu.
Rezumējot, savienojumi darbojas, cieši savienojot divus vai vairākus objektus vai caurules, izmantojot dažādus mehānismus, nodrošinot stabilitāti un blīvējuma integritāti. Lai gan īpašie principi var atšķirties dažādos savienojumu veidos, to pamatmērķis paliek nemainīgs: uzticamu savienojumu iegūšana.